Kāpēc laulātie bieži šķiras septītajā laulības gadā?

Amerikāņu biologi ir izskaidrojuši “septītā gada niezi”  – ģimenes pāriem raksturīgo tieksmi šķirties septītajā laulības gadā. Par to ziņo Red Orbit atsaucoties uz antropoloģi Helēnu Fišeri no Ratersas universitātes.

Vācot materiālus savai grāmatai “Mīlestības anatomija: patiess monogāmijas, krāpšanas un šķiršanās stāsts”, Fišere izskatīja šķiršanās datus dažādās valstīs. Viņa pievērsa uzmanību tam, ka kaut arī vidējais laulības ilgums (mediāna) ir septiņi gadi, šķirteņi visbiežāk šķiras kopdzīves ceturtajā gadā (moda). Turklāt visvairāk šķīrušies pāri, kuri ir maksimālās gatavības dzemdēt un audzināt bērnus vecumā: vīrieši 25 – 29 gados, bet sievietes 20 – 24 un 25 – 29 gados.

Starp primātiem tikai 24 procenti veidi ir monogāmi, bet starp visiem zīdītājiem tikai 5 procenti veidu savienojas ģimeniskā savienībā, lai audzinātu bērnus. Putniem tieši otrādi – šis rādītājs ir 90 procenti – bet arī spalvveidīgie paliek kopā tikai līdz laikam, kad viņu putnēni uzsāk patstāvīgu dzīvi.

“Putns, kas perē olas, nomirs badā, ja partneris viņu nebaros. Tikai daži zīdītāji atrodas tādā pašā stāvoklī. Piemēram, lapsām ir ļoti šķidrs piens, tāpēc viņām praktiski visu laiku ir jāzīda mazuļi – un jāgaida, kamēr lapsas viņām uz alu atnesīs ēdamo. Kad pieaugušas lapsas aiziet no vecākiem, tie arī šķiras”,  – skaidro Fišere.

Pēc biologu domām, cilvēkiem ir saglabājušās šādas uzvedības paliekas: mednieku-vācēju sabiedrībā sievietes dzemdē aptuveni reizi četros gados. Tajā laikā bērni pilnībā pāriet audzināšanā uz cilti, bet vecākiem rodas iespēja izvēlēties sev jaunu partneri. No evolūcijas skatu punkta tāda stratēģija ļauj atstāt tikai ģenētiski dažādu pēctecību. Tādējādi šķiršanās četru gadu kopdzīves gadā var būt senākās vēstures rudiments cilvēces vēsturē.

AVOTS